Facebook vēl tikai pagājušajā nedēļā sāka oficiāli ieviest pirms pāris mēnešiem prezentēto “timeline“, taču ar to jaunumi nebeidzas – drīzumā, cik var spriest, tiks ieviesta iespēja privātai saziņai starp zīmolu lapām un to sekotājiem. No Latvijā aktīvi korporatīvajā komunikācijā izmantotajiem sociālajiem tīkliem Facebook ir vienīgas, kur šādas iespējas līdz šim nav bijis – Twitter piedāvā “direct messages”, bet draugiem.lv lapās jau sen ir vēstuļu sadaļa. Nu kārta Facebook!
Archive | Komunikācija RSS feed for this section
Facebook plāno ieviest privāto saziņu lapām
12 DecTwexperiments: Picu, alu vai neko?
13 OctKā daži no jums pamanīja, vakar Twitterī teju vienlaicīgi tika uzsāktas trīs dažādas akcijas ar mērķi audzēt sekotāju skaitu. Katrai no tām bija cits mērķis. @IgorsProkofjevs vēlējās īstenot senu ieceri – iegūt 1000 sekotāju, taču vakar latiņu uzstādīja vēl augstāk – 1111, piesolot liktenīgajam 1111. sekotājam un vienam no uzaicinajuma retvītotājiem picu. Uz to @ViestursKancs atbildēja ar izaicinājumu – ja viņam izdosies pārspēt Igora sekotāju skaitu, liktenīgais sekotājs saņems Brenguļu alu. Savukārt man tas viss likās smieklīgi, tāpēc arī es tviterotājiem metu izaicinājumu – ja man izdosies iegūt 700 sekotāju, piesekošu visiem, kas retvītojuši izaicinošo tvītu.
Izejas pozīcijas:
- Igoram: 980 sekotāji, mērķis – 1111 līdz pusnaktij, piesolītas picas (1111. un vienam no RT);
- Viesturam: 912, mērķis – pārspēt Igoru, piesolījis Brenguļu alu liktenīgajam sekotājam;
- Laura: 623, mērķis – 700, piesolījusi – teju neko.
Rezultāti:
- Igoram: +8 (988) sekotāji, RT – 46; mērķis – nesasniegts.
- Viesturam: +2 (914) sekotāji, RT – 1; mērķis – nesasniegts.
- Laura: +7 (630) sekotāji, RT – 13, mērķis – nesasniegts.
Tātad – vakar neviens no mums nesasniedza uzstādīto mērķi. Bet tas nav pārsteigums, jo izmantotās metodes bija neefektīvas. Bet tās es šoreiz neanalizēšu – pievērsīšos gan tam iemeslam, kāpēc es iesaistījos šajā spēlē. Proti, sen jau tas vairs nav noslēpums, ka viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc mēs sekojam korporatīvajiem kontiem, ir iespēja iegūt atlaides, izmantot īpašos piedāvājumus vai ko laimēt. Bet, kad privātie konti sāk uzvesties kā korporatīvie, tas jau ir ļoti anti-sociāli. Šie rezultāti parāda to, ka ne pica, ne aliņš nepiesaistīs kādu sekot citam lietotājam. Tas notiks tikai retos gadījumos. Turklāt man, kas piesolīja apaļu neko, izdevās savākt teju tikpat jaunus sekotājus kā Igoram, kurš piesolīja picas un dabūja 46 retvītus (pret 13 maniem).
Igors Prokofjevs šo akciju komentē šādi: “Spriežot pēc RT skaita un sekotāju pieauguma, varam secināt, ka manā gadījumā balvu esamība piesaista cilvēkus. Ierakstam bija 46 retvīti un manu sekotāju skaits pieauga no 980 līdz 988. Taču ir skaidrs, ka ražojot labu saturu, iespējas sasniegt lielāku sekotāju skaitu ir augstākas, turklat, ROI…“
Viesturs Kančs: “Lai gan eksperiments radās uz vietas, iepriekš neko neplānojot, idejas par Twitter sekotāju skaita palielināšanu katram bija atšķirīgas. Kamēr Igors solīja picu veiksmīga eksperimenta gadījumā, Laura izdomāja solīt teju vai neko. Būdams Valmieras patriots, šoreiz solīju Brenguļu alu, kas, man par pārsteigumu, nebija aktuāls cilvēkiem. Acīmredzot alus gardēžu mērķauditorija Latvijas twitter vidē ir visai maza. :) Atzīstu sakāvi, jo man sāka sekot vien pāris korporatīvu profilu un ziņa netika padota tālāk. Pirmais raunds man nebija sekmīgs Twitter eksperimentā, taču ar nepacietību gaidu nākāmā sociālo mediju sacensību norisi.“
Un vispār – uzskatu, ka šādā veidā palielināts lietotāju skaits personiskajam kontam nav tā vērts ilgtermiņā. Ja no korporatīvajiem mēs turpināsim gaidīt akcijas un kampaņas un tāpēc arī sekosim, tad privātos ātri vien atsijāsim. Vēl arī svarīgi tas, ka ir nepieciešama kreativitāte un oriģinalitāte šādās aktivitātēs.
Kad tvīti glābj un kad jābūt uzmanīgam?
27 MayPatiesībā iemesls, kāpēc vispār aizdomājos līdz šī ieraksta tematikai, ir savāds. Proti, pēc nesenās paviesošanās Stradiņu uzņemšanas nodaļā, teju radās nepieciešamība pierādīt, ka patiesi tur biju. Iespēja parādīt izrakstu no slimnīcas īsti nebija, bet atcerējos, ka es taču panikas iespaidā tovakar diezgan daudz tvītoju – ka kravāju somu, ka dodos ceļā, ka gaidu analīžu rezultātus utt. Teju kā alibi, ne? Protams, beigu beigās iztiku bez šāda alibi pielietošanas, bet, ja nu būtu bijusi vajadzība?
Šī visa sakarā atcerējos gadījumu no pagājušā gada nogales, kad Ņujorkā kādu 19 gadīgu čalīti, kurš tika apsūdzēts bruņotā laupīšanā un ieslodzījumā pavadījis jau divas nedēļas, attaisnoja, pateicoties Facebook statusa ziņojumam ar pievienotām koordinātēm. Šis patiesi nostrādāja kā neapgāžams alibi. Savā ziņā tas šķiet savdabīgi, bet laikam jau neizbēgami, ka sociālie mediji nu jau tiek ņemti vērā arī noziegumu izmeklēšanā. Pieļauju, ka ir daudzi gadījumi, kad šādi interneta vidē nonākuši vēstījumi kādam kalpojuši par attaisnojumu.
Šis bija piemērs, kad cilvēka aktīva komunikācija sociālajos medijos paglābj viņa ādu, bet jāsaka, ka tvītošana var atsevišķos gadījumos arī iegāzt vai vismaz nostādīt neērtā situācijā. Šajā sakarā atceros gadījumu, kad centos sazināties ar kādu politiķi/uzņēmēju. Dienas laikā sazvanījos ar viņu kādas sešas reizes, un visās no tām man tika palūgts pārzvanīt vēlāk kādā noteiktā laikā, jo kungs atradās svarīgā sanāksmē, sēdēja pie stūres vai vienkārši nevarēja runāt. Tajā pašā laikā viņš diezgan aktīvi tvītoja. Protams, cilvēks var tvītot no sanāksmēm un pie pusdienu galda, bet, manuprāt, pie stūres sēžot, nevajadzētu ne tikai pa telefonu runāt, bet arī tvītot nebūtu prātīgi. Kā izrādās, līdzīgi ar šo pašu kungu nesen gadījies arī kādai žurnālistei.
Kādu laiku atpakaļ bija vēl viens gadījums, kad tvītos rakstītais nesaskanēja ar realitātē notiekošo. Proti, biju kādā preses konferencē, un par tur notiekošo aktīvi tvītoja viens no organizatoru pārstāvjiem. Tikai bija viens nozīmīgs bet… šis cilvēks neatradās šajā pasākumā! Pieļauju, ka nebiju vienīgā, kas to pamanīja, jo šis cilvēks ir labi pazīstams un bieži izmantots arī kā eksperts TV raidījumos, un droši vien arī ne vienīgā sapratu, ka viņa tvīti ir PR cilvēku roku darbs. Žēl, ka persona dzīvē un persona caur tvītiem dzīvo divas dažādas dzīves.
Šādas situācijas var gadīties arī tiem, kas nav sabiedrībā zināmas personas. Patiesībā – katram no mums, ja esam neuzmanīgi. Nebūs vairs īsti prātīgi tvītot par trako ballīti ceturtdienas vakarā, ja piektdien no rīta paņem brīvdienu, darbā attaisnojoties ar kādu pēkšņu slimību. Tāpat arī daudz ko no domātā būs jāpatur pie sevis, zinot, ka izlasīt to var teju katrs interesents. Tā teikt – jānodarbojas ar pamatīgu pašcenzūru. Gan es pati tā daru, gan arī no citiem esmu dzirdējusi par situācijām, kad esi uzrakstījis tvītu, bet pirms publicēšanas to nodzēs, jo tas var izraisīt nevēlamas reakcijas.
Sociālie mediji mums dod lielu brīvību komunikācijā, iespēju rast jaunus kontaktus, apmainīties viedokļiem, gūt jaunu, mums svarīgu un noderīgu informāciju, paplašināt redzesloku un atklāt vēl nezināmas lietas. Tajā pašā laikā šī brīvība (kā jebkura cita) sev līdzi nes arī atbildību un robežas, kuras jāievēro veiksmīgai komunikācijai.
Varbūt Tu esi piedzīvojis kādu gadījumu, kad komunikācija sociālajos medijos noderējusi vai gluži otrādi – iegāzusi?
