Archive | Sociālie mediji RSS feed for this section

Dear Mr. President 2.0…

8 Jul

Tad nu lūk, arī Valdis Zatlers sācis čivināt. It kā. Šodien dienasgaismu ieraudzīja Valsts Prezidenta oficiālais Twitter konts @Rigas_pils. Es ar nepacietību gaidīju, kad Valdis beidzot parādīsies sociālajos medijos – tad nu tas ir noticis. Diemžēl gan jāsecina, ka tas viss ir šķietami. Jau pēc konta nosaukuma vien ir skaidrs, ka diezko personiska šī komunikācija nebūs. Atgādina, starpcitu, tādu vienu citu nesen radītu profilu kā @KremlinRussia_E.

Arī pašreizējo tvītu saturs ir ļoti sauss, PR-isks un pārsaskaņots (diez cik cilvēku uz šo strādā un ar cik citiem tas tiek saskaņots?). Sociālie mediji ir par un ap, un iekšā divvirzienu komunikācijā, socializēšanās procesos, un jā – arī informācijas apmaiņā. Bet šis izskatās pēc kārtējā podesta, no kura parādīt oficiālo seju.

Bet mēs gribam redzēt Valdi! Valdi dārzā ar trusi uz pleca, Valdi pēc garās darba dienas, Valdi, kas uzņem self-portraits vai iemūžina garlaicīgas sēdes ar savu mobilo telefonu… Valdi, kas nevis skaita tautasdziesmas u.c. vārsmas, bet gan pasaka: “Šī diena gan bija nogurdinoša!” …vai vienalga ko – bet personisk(āk)u. Pagaidām komunikācija Twitter ir tikpat bezpersoniska, cik ļoti fiksēta ir viņa frizūra.

Kāpēc Pils laukums 3 tā baidās parādīt cilvēcisko prezidentu? Var jau būt, ka esmu pārskatījusies uz Obamu (lai gan – nemaz tik ļoti viņa gaitām līdzi nesekoju) un vēlos nez kādu utopiju, bet tas būtu tik forši! Valdim, manuprāt, tiešām ir potenciāls būt tautai tuvāk, nekā viņš pašlaik ir. Twitter būtu patiesi laba lieta, ja viņš pats tajā darbotos. Man patiktu kaut vai tikai apzināties, ka, rakstot ziņu vai @Rigas_pils, Valdis būtu vismaz viens no tiem, kas to lasa. Vēstules uz kanceleju lai sūta pensionāri, es varbūt gribēšu izmantot Twitter.

Laiks ies un rādīs, kā tas viss attīstīsies. Pavisam gan šo nevajadzētu norakstīt pašā sākumā, jo sākums vienmēr tas grūtākais. Ar interesi gaidu ko mazāk oficiālu.

@Rigas_pils pirmais tvīts

Gaiļu cīņas – tepat Latvijā!

29 Jun

Jā! Gaiļu cīņas iespējams vērot arī Latvijā! Kur? Piemēram, Twitter – dažādu gudru puišu sarunās. Es zinu, ka tas nav nekas jauns, un turpinās jau (pieļauju) kādus pāris gadus, bet nu… kad tas reiz beigsies? :D

Žēl, ka vakar “Alu cilvēkā” par šo vīriešu īpatnību nekas nebija, varbūt es labāk spētu saprast :-)

Bet no otras puses… ja tā padomā – kamēr ir šīs gaiļu cīņas, tas liecina, ka kaut kas notiek, lietas virzās uz priekšu, vai ne? Tās kalpo kā tādas Latvijas sabiedrisko attiecību, reklāmas, mārketinga un sociālo mediju vides “vital signs”.

Kad tvīti glābj un kad jābūt uzmanīgam?

27 May

Patiesībā iemesls, kāpēc vispār aizdomājos līdz šī ieraksta tematikai, ir savāds. Proti, pēc nesenās paviesošanās Stradiņu uzņemšanas nodaļā, teju radās nepieciešamība pierādīt, ka patiesi tur biju. Iespēja parādīt izrakstu no slimnīcas īsti nebija, bet atcerējos, ka es taču panikas iespaidā tovakar diezgan daudz tvītoju – ka kravāju somu, ka dodos ceļā, ka gaidu analīžu rezultātus utt. Teju kā alibi, ne? Protams, beigu beigās iztiku bez šāda alibi pielietošanas, bet, ja nu būtu bijusi vajadzība?

Šī visa sakarā atcerējos gadījumu no pagājušā gada nogales, kad Ņujorkā kādu 19 gadīgu čalīti, kurš tika apsūdzēts bruņotā laupīšanā un ieslodzījumā pavadījis jau divas nedēļas, attaisnoja, pateicoties Facebook statusa ziņojumam ar pievienotām koordinātēm. Šis patiesi nostrādāja kā neapgāžams alibi. Savā ziņā tas šķiet savdabīgi, bet laikam jau neizbēgami, ka sociālie mediji nu jau tiek ņemti vērā arī noziegumu izmeklēšanā. Pieļauju, ka ir daudzi gadījumi, kad šādi interneta vidē nonākuši vēstījumi kādam kalpojuši par attaisnojumu.

Šis bija piemērs, kad cilvēka aktīva komunikācija sociālajos medijos paglābj viņa ādu, bet jāsaka, ka tvītošana var atsevišķos gadījumos arī iegāzt vai vismaz nostādīt neērtā situācijā. Šajā sakarā atceros gadījumu, kad centos sazināties ar kādu politiķi/uzņēmēju. Dienas laikā sazvanījos ar viņu kādas sešas reizes, un visās no tām man tika palūgts pārzvanīt vēlāk kādā noteiktā laikā, jo kungs atradās svarīgā sanāksmē, sēdēja pie stūres vai vienkārši nevarēja runāt. Tajā pašā laikā viņš diezgan aktīvi tvītoja. Protams, cilvēks var tvītot no sanāksmēm un pie pusdienu galda, bet, manuprāt, pie stūres sēžot, nevajadzētu ne tikai pa telefonu runāt, bet arī tvītot nebūtu prātīgi. Kā izrādās, līdzīgi ar šo pašu kungu nesen gadījies arī kādai žurnālistei.

Kādu laiku atpakaļ bija vēl viens gadījums, kad tvītos rakstītais nesaskanēja ar realitātē notiekošo. Proti, biju kādā preses konferencē, un par tur notiekošo aktīvi tvītoja viens no organizatoru pārstāvjiem. Tikai bija viens nozīmīgs bet… šis cilvēks neatradās šajā pasākumā! Pieļauju, ka nebiju vienīgā, kas to pamanīja, jo šis cilvēks ir labi pazīstams un bieži izmantots arī kā eksperts TV raidījumos, un droši vien arī ne vienīgā sapratu, ka viņa tvīti ir PR cilvēku roku darbs. Žēl, ka persona dzīvē un persona caur tvītiem dzīvo divas dažādas dzīves.

Šādas situācijas var gadīties arī tiem, kas nav sabiedrībā zināmas personas. Patiesībā – katram no mums, ja esam neuzmanīgi. Nebūs vairs īsti prātīgi tvītot par trako ballīti ceturtdienas vakarā, ja piektdien no rīta paņem brīvdienu, darbā attaisnojoties ar kādu pēkšņu slimību. Tāpat arī daudz ko no domātā būs jāpatur pie sevis, zinot, ka izlasīt to var teju katrs interesents. Tā teikt – jānodarbojas ar pamatīgu pašcenzūru. Gan es pati tā daru, gan arī no citiem esmu dzirdējusi par situācijām, kad esi uzrakstījis tvītu, bet pirms publicēšanas to nodzēs, jo tas var izraisīt nevēlamas reakcijas.

Sociālie mediji mums dod lielu brīvību komunikācijā, iespēju rast jaunus kontaktus, apmainīties viedokļiem, gūt jaunu, mums svarīgu un noderīgu informāciju, paplašināt redzesloku un atklāt vēl nezināmas lietas. Tajā pašā laikā šī brīvība (kā jebkura cita) sev līdzi nes arī atbildību un robežas, kuras jāievēro veiksmīgai komunikācijai.

Varbūt Tu esi piedzīvojis kādu gadījumu, kad komunikācija sociālajos medijos noderējusi vai gluži otrādi – iegāzusi?