Man pietika ar to vienu nejaušo reizi pirms diviem gadiem. Toreiz man bija braukšanas nodarbība, kuras starta punkts bija netālu no Uzvaras pieminekļa. Es vienkārši biju spiesta tajā visā noskatīties. Kur tik skaties – plīvo oranžmelnās lentītes un Krievijas karogi, žvadz neskaitāmie ordeņi varoņiem pie krūtīm. Garām traucas BMW un Mercedes markas auto ar šīm pašām lentītēm un karogiem, ko pavada spalgi tauru signāli. No visām pusēm tevi ielenc krievu valodā runājoši jauni un veci cilvēki. Laimīgi, smaidīgi, sārtiem vaigiem un ziediem rokās – visi kā vienotā masā plūst pretī piemineklim, kas kā draudīgs dunča asmens slejas pretī debesīm turpat netālu. Laužos cauri pūlim un klausos tekstos, kas ietver „latiši” un bagātīgākās krievu valodas lamu pērles… Jutos kā notiesātā, kuru ved uz sārtu pilsētas centrā, un mani ielenc naidnieku pūlis, kas nosoda par maniem noziegumiem… Stop! Es neesmu noziedzniece, nedz arī uz sārtu mani ved. Bet kāpēc sajūtas līdzīgas? Kāpēc jūtu pazemojumu, kaunu? Kāpēc pēc iespējas ātrāk gribu tikt prom no šīs izrādes?
Man pietiek arī ar ikdienu, kad ik pa laikam nākas noskatīties šādos mini „svētkos”. Kaut vai tad, kad eju cauri savam rajonam – Purvciemam – Georga lente pie atpakaļskata spoguļa, Krievijas karogs logā, Georga lente pie Mercedes simbola, CCCP vai Россия pie numura zīmes… Oho, kas tad tas?! Latvijas karodziņa lente piesieta? Diez, kad tā tiks norauta…
Šī ir tā diena, kad laikam prātīgāk būtu paklusēt un svinēt māmiņdienu vai Eiropas dienu, nevis spriest par 9. maija nozīmi latviešu tautas vēsturē, bet tomēr gribas ko pateikt. Jā, man ir tikai 23 gadi, līdz ar ko es nevaru teikt, ka es tur biju – 1945. gada 9. maijā. Arī mani vecāki nebija, bet tam īsti nav nozīmes. Man nav jābūt pieredzējušai tā laika notikumus, lai paustu savu attieksmi pret to, kas notiek šodien. Man nevajag arī daudzos un dažādos vēsturnieku, politologu, politiķu un vienkārši gudro skaidrojumus, lai izprastu to, kāpēc man šodien negribas rādīties Daugavas otrā krastā.
Man vienkārši iekšā ir pretestība pret šo visu. Negribu! Negribu to redzēt, negribu to dzirdēt! Negribu, lai man atgādina, ka kāds, šajā valstī dzīvojot, jūtas kā uzvarētājs pār mani, manu ģimeni, draugiem un visiem citiem latviešiem! Es negribu, lai ir kaut viens datums kalendārā, kas manī izraisa tik negatīvas emocijas!
Es neesmu nacionālistiski noskaņota, manī nav naida pret krieviem. Es vienkārši nespēju ar prātu un sirdi pieņemt 9. maiju. Saprotiet, ja variet…
