Jā, aizvakar vakarā daļa latviešu priekos sita plaukstas un sajūsmā gavilēja – mūsu tenisa profesors Ernests „I sh*t my pants” Gulbis pārspēja nevienu citu kā Rodžeru Federeru! Protams, tas ir apsveicami un tikai un vienīgi lieliski. Mazliet gan samulsināja cilvēku reakcijas. Visvairāk teksti par to, ka nu mums būs par ko lepoties pasaules līmenī! Protams, ka būs, bet…
Kaut kā šī tendence – lepoties tikai par lieliem panākumiem – pārāk ieēdusies mūsu apziņā. Nemaz nesākšu runāt par to, kas notiek, ja šādiem Gulbjiem neveicas…
Protams, par to (konkrēti – Gulbja panākumiem) vajag lepoties, to vajag atzīt un novērtēt ne tikai indivīda, bet arī valstiskā līmenī. Tas, par ko man personīgi ir skumji, ir mūsu lielummānija. Latvijā ir tik daudz cilvēku, vietu un lietu, ar ko mēs varētu lepoties un, pareizi pozicionējot un komunicējot uz āru, arī parādīt pasaulei. Tomēr bieži vien viss tas beidzas ar faktu safabricēšanu, ievērojamu stāstu izdomāšanu vai panākumu piesavināšanos. Domāju, ka jebkurš no jums atceras zilās govis un ziloņus Rīgas ZOO, kā arī joprojām neskaidro teiku par Ziemassvētku eglītes rašanos Rīgā.
Visbiežāk dzirdētie attaisnojumi par to, kāpēc mēs nevaram stāstīt un lepoties par tām „mazajām” lietām (lai gan – vai tad skaisto Latvijas dabu var tā apzīmēt?), ir no gaisa sagrābstīti apgalvojumi, ka ārzemniekus taču tas neinteresē. Tad pasakiet man, lūdzu, kāpēc viņi šeit brauc? Kāpēc vasarās Vecrīgā latviešu valoda skan retāk kā jebkura cita? Kāpēc man personīgi no daudziem pazīstamiem ārzemju draugiem ir nācies dzirdēt ļoti labas atsauksmes?
Varbūt pirms skriet pasaulē ar saviem labumiem mums ir jāiemācās pašiem tos novērtēt? Tā teikt – jāpiestrādā pie pašapziņas, jo tikai par sevi pārliecināta personība māk sevi pasniegt tā, lai citiem patiktu. Tāpat arī ar nāciju un valsti.
