Tag Archives: latvieši

Kāpēc man nepatīk 9. maijs

9 May

Man pietika ar to vienu nejaušo reizi pirms diviem gadiem. Toreiz man bija braukšanas nodarbība, kuras starta punkts bija netālu no Uzvaras pieminekļa. Es vienkārši biju spiesta tajā visā noskatīties. Kur tik skaties – plīvo oranžmelnās lentītes un Krievijas karogi, žvadz neskaitāmie ordeņi varoņiem pie krūtīm. Garām traucas BMW un Mercedes markas auto ar šīm pašām lentītēm un karogiem, ko pavada spalgi tauru signāli. No visām pusēm tevi ielenc krievu valodā runājoši jauni un veci cilvēki. Laimīgi, smaidīgi, sārtiem vaigiem un ziediem rokās – visi kā vienotā masā plūst pretī piemineklim, kas kā draudīgs dunča asmens slejas pretī debesīm turpat netālu. Laužos cauri pūlim un klausos tekstos, kas ietver „latiši” un bagātīgākās krievu valodas lamu pērles… Jutos kā notiesātā, kuru ved uz sārtu pilsētas centrā, un mani ielenc naidnieku pūlis, kas nosoda par maniem noziegumiem… Stop! Es neesmu noziedzniece, nedz arī uz sārtu mani ved. Bet kāpēc sajūtas līdzīgas? Kāpēc jūtu pazemojumu, kaunu? Kāpēc pēc iespējas ātrāk gribu tikt prom no šīs izrādes?

Man pietiek arī ar ikdienu, kad ik pa laikam nākas noskatīties šādos mini „svētkos”. Kaut vai tad, kad eju cauri savam rajonam – Purvciemam – Georga lente pie atpakaļskata spoguļa, Krievijas karogs logā, Georga lente pie Mercedes simbola, CCCP vai Россия pie numura zīmes… Oho, kas tad tas?! Latvijas karodziņa lente piesieta? Diez, kad tā tiks norauta…

Šī ir tā diena, kad laikam prātīgāk būtu paklusēt un svinēt māmiņdienu vai Eiropas dienu, nevis spriest par 9. maija nozīmi latviešu tautas vēsturē, bet tomēr gribas ko pateikt. Jā, man ir tikai 23 gadi, līdz ar ko es nevaru teikt, ka es tur biju – 1945. gada 9. maijā. Arī mani vecāki nebija, bet tam īsti nav nozīmes. Man nav jābūt pieredzējušai tā laika notikumus, lai paustu savu attieksmi pret to, kas notiek šodien. Man nevajag arī daudzos un dažādos vēsturnieku, politologu, politiķu un vienkārši gudro skaidrojumus, lai izprastu to, kāpēc man šodien negribas rādīties Daugavas otrā krastā.

Man vienkārši iekšā ir pretestība pret šo visu. Negribu! Negribu to redzēt, negribu to dzirdēt! Negribu, lai man atgādina, ka kāds, šajā valstī dzīvojot, jūtas kā uzvarētājs pār mani, manu ģimeni, draugiem un visiem citiem latviešiem! Es negribu, lai ir kaut viens datums kalendārā, kas manī izraisa tik negatīvas emocijas!

Es neesmu nacionālistiski noskaņota, manī nav naida pret krieviem. Es vienkārši nespēju ar prātu un sirdi pieņemt 9. maiju. Saprotiet, ja variet…

Atgriežoties pie tēmas par latviešiem

2 May

Vakar TVNETā uzgāju šo ziņu par pētījumu, kurā TVNET un Snapshots centušies noskaidrot, kā tad lai raksturo latviešus. Acīs iekrita šis teksts:

Aptaujā minētas arī citas latviešu negatīvās iezīmes: „Lielummānija – mums visu laiku vajag sevi apliecināt un ja nevaram būt vislabākie, tad vismaz justies vissliktākajiem…”

Tas ir teju tas, ko jau rakstīju savā pirmajā bloga ierakstā par latviešu lepnumu un pašapziņu. Nu vismaz kāds to ir saskaitījis, ne tikai novērojis un uzrakstījis ;)

Par spīti tam, ka visizteiktāk latviešos novērojama skaudība un vaimanāšana, patiesībā, šī pētījuma rezultāti nemaz tik slikti nav, jo tiek atzītas arī labas īpašības – spēja pielāgoties, pacietība un strādīgums. Diemžēl šīs īpašības diezgan uzstājīgi prātā sasaucas ar zemnieku tautas raksturojumu. Es ar to nedomāju neko nosodošu vai sliktu, bet tā vienkārši ir – vēsturē izmalti caur visādām dzirnām, latviešos, šķiet, iesakņojies šis strādnieka gars. Diez no kurienes nākusi skaudība un lielummānija?

Latviešu lepnums un pašapziņa

29 Apr

Jā, aizvakar vakarā daļa latviešu priekos sita plaukstas un sajūsmā gavilēja – mūsu tenisa profesors Ernests „I sh*t my pants” Gulbis pārspēja nevienu citu kā Rodžeru Federeru! Protams, tas ir apsveicami un tikai un vienīgi lieliski. Mazliet gan samulsināja cilvēku reakcijas. Visvairāk teksti par to, ka nu mums būs par ko lepoties pasaules līmenī! Protams, ka būs, bet…

Kaut kā šī tendence – lepoties tikai par lieliem panākumiem – pārāk ieēdusies mūsu apziņā. Nemaz nesākšu runāt par to, kas notiek, ja šādiem Gulbjiem neveicas…

Protams, par to (konkrēti – Gulbja panākumiem) vajag lepoties, to vajag atzīt un novērtēt ne tikai indivīda, bet arī valstiskā līmenī. Tas, par ko man personīgi ir skumji, ir mūsu lielummānija. Latvijā ir tik daudz cilvēku, vietu un lietu, ar ko mēs varētu lepoties un, pareizi pozicionējot un komunicējot uz āru, arī parādīt pasaulei. Tomēr bieži vien viss tas beidzas ar faktu safabricēšanu, ievērojamu stāstu izdomāšanu vai panākumu piesavināšanos. Domāju, ka jebkurš no jums atceras zilās govis un ziloņus Rīgas ZOO, kā arī joprojām neskaidro teiku par Ziemassvētku eglītes rašanos Rīgā.

Visbiežāk dzirdētie attaisnojumi par to, kāpēc mēs nevaram stāstīt un lepoties par tām „mazajām” lietām (lai gan – vai tad skaisto Latvijas dabu var tā apzīmēt?), ir no gaisa sagrābstīti apgalvojumi, ka ārzemniekus taču tas neinteresē. Tad pasakiet man, lūdzu, kāpēc viņi šeit brauc? Kāpēc vasarās Vecrīgā latviešu valoda skan retāk kā jebkura cita? Kāpēc man personīgi no daudziem pazīstamiem ārzemju draugiem ir nācies dzirdēt ļoti labas atsauksmes?

Varbūt pirms skriet pasaulē ar saviem labumiem mums ir jāiemācās pašiem tos novērtēt? Tā teikt – jāpiestrādā pie pašapziņas, jo tikai par sevi pārliecināta personība māk sevi pasniegt tā, lai citiem patiktu. Tāpat arī ar nāciju un valsti.